DR.png
 
 
Sievieti maina upes plūdums

 

Dziedniece un "Livonijas dzintara" muižas saimniece Daiga Brila ir burjatu šamaņu pēctece, ar kuru sarunājas eņģeļi.

"Neviena lieta laimi nenes. Manu laimi veido mazas laimītes, ko lasu kopā no sajūtām, piedzīvotā, redzētā, arī no dabas skatiem, kurus vērojot manī ienāk miers. Tā ir iekšējā harmonija. Kā savu laimi definēju mirkļus, kuros jūtos labi, un tādi rodas ikreiz, kad mājās pārbrauc tuvākie cilvēki, kopā sanāk dzimta, mani bērni dalās ar panākumiem. No rītiem gultā pieceļos sēdus un pa logu redzu, kā pāri Lielupei man tieši sejā lec pirmie saules stari. Vai tā nav laime?! Dzīve pie pašas upes mani attīra un līdzsvaro, tās rāmais plūdums māca man savaldīt iekšējo dinamismu, jo pati ne tuvu neesmu tik lēna. Nebūtu melots, ja teiktu, ka upe mani maina un sniedz laimi. Ne tikai man, bet daudzām sievietēm nepieciešams no sevis izmest vīrišķību un atklāt sevī sievišķo daļu, lai tā ietu pa priekšu. Man piemītošais ātrums un dinamika ir vīrišķā enerģija, ko jāprot nobremzēt. Sievietei piestāv darboties rāmi, lēnām. Atklāti sakot, katru mirkli es eju pēc laimes. Ja manī arī rodas asi pagriezieni, esmu iemācījusies apstāties un savā prātā ļaut, lai Visums kārto, jo zinu, ka tiek gatavots kas labāks. Vairs nekrītu panikā: ārprāts, kas tagad būs?! Laiks visu noregulē, vajag tikai vairāk pacietības. Dzīve mani iemācījusi neko neglorificēt un nenolikt elkus sev Dieva vietā. Vairs nepieķeros lietām, jo tās visas ir pārejošas. Materiālas vērtības mums ar laiku tiek atņemtas, lai parādītu, ka ne jau tajās meklējams šīs dzīves patiesais saturs," stāsta Daiga Brila.

Sarunu lasiet jaunajā numurā!

Īstā dzīve paliek nemanāma

Dailes teātra aktieris Lauris Dzelzītis iztiek bez paštēla un koķetērijas ar publiku, jo viņš nepiedalās kopējos sapņos, bet sapņo pats savējos. Arī domā Lauris pats, nevis kaut kur izlasa, kā būtu jādomā.


"Dažreiz savas misijas apziņa pārvēršas diagnozē, un tā var notikt ar jebkuru nesamērīgi lietotu jēdzienu. Runājot par izrādēm, jāatzīst, ka man kā patērētājam un skatītājam ir pilnīgi vienalga, kādā veidā iestudējums radies un kas ir tā motivācija, jo galvenais ir saņemt labu produktu. Mazliet citādi ir gadījumos, kad atrodos spēlē iekšā – pats sev uzdodu jautājumu, vai man jāļauj sevi iznīcināt apšaubāmas kvalitātes darba dēļ, kas turklāt interesētu tikai pāris skatītāju? Tur, kur nespēju saskatīt nekādas loģiskā saprāta druskas, vairs nepiedalos. Dzīvoju savā kosmosā, esmu tajā iekapsulējies un nejūtu izteiktu vēlmi iet laukā. Esmu tāds ūpis, kuram nepatīk nevienam neko par sevi paskaidrot un visu verbalizēt. Man patīk dzīvot caur citām maņām. Mēģinot pasauli ielikt vārdos, tā savā ziņā tiek mainīta, nobīdīta un sašaurināta. Īstā dzīve notiek jūtot, klusējot, nemanāmi," stāsta aktieris.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
 
Pēterburgas sfinksu noslēpums

 

Mistiskākā Krievijas pilsēta Sanktpēterburga glabā baisus noslēpumus un lāstus. Viena no šādām okultām vietām ir Ņevas krasts pie Mākslas akadēmijas, kur novietotas sfinksas. Uz tām rakstītais seno ēģiptiešu vārdojums, pareizi izlasīts, varot izraisīt haosu visā pasaulē.

Senajā Ēģiptē sfinksas – mītiski dzīvnieki ar lauvas ķermeni un sievietes seju – tika uzskatītas par dievu soda vēstnesēm. Ļaudis tās pielūdza un baidījās no tām. Ņevas krastmalā novietotās divas sfinksas tapušas no Asuānas granīta apmēram 14. gadsimtā pirms mūsu ēras, un tiek uzskatīts, ka 5,24 metrus garo un četrarpus metrus augsto mītisko būtņu sejas atspoguļo Tēbu valdnieka Amenhotepa III vaibstus. Sfinksas tika atvestas uz Pēterburgu eiropiešu ēģiptomānijas plaukumā 1832. gadā, pateicoties rakstniekam, reliģijas vēsturniekam un ceļotājam Andrejam Muravjovam. Viņš ieraudzīja skulptūras Konstantinopolē svētceļojuma laikā – angļu arheologi tās nule kā bija izrakuši un izlikuši pārdošanai. Sfinksas burtiski nohipnotizēja Muravjovu; vismaz tā stāstīja pats ceļotājs. Viņš nekavējoties aizsūtīja vēstuli Krievijas vēstniekam ar ierosinājumu iegādāties senos artefaktus. Kamēr vēstule ceļoja no vēstniecības uz Pēterburgu pie paša Nikolaja I, tad uz Mākslas akadēmiju, skulptūras nopirka franči. Taču saistībā ar Jūlija revolūciju darījums tika anulēts, un liktenīgā kārtā pēc gadu ilga ceļojuma sfinksas nonāca Sanktpēterburgā.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Kas dzīvo koka amuletā?

 

Ticējums, kas liek trīsreiz piesist pie koka saistībā ar kādas vēlmes vai cerības piepildīšanos, mūsdienās ir ļoti populārs. Šī mazā maģija nāk no seniem laikiem, un pārsteidzoši, ka tā ir izplatīta visā pasaulē – no Eiropas līdz pat Āzijai un Dienvidamerikai. Ko šī tradīcija nozīmē, un kā tā tik ilgi izdzīvojusi?

 

Līdzās pakavam, četrlapu āboliņam un citiem amuletiem un talismaniem piesišana pie koka ir viens no populārākajiem līdzekļiem, kas pasargā no ļauna un nes veiksmi. Tomēr gadsimtu gaitā maģiskie piekariņi no koka nav iekarojuši tik lielu popularitāti kā no zelta, sudraba un citiem metāliem vai pat gliemežvākiem darinātie. Iespējams, tāpēc, ka koks nešķita tik vērtīgs vai arī ātrāk nolietojās. Taču mūsdienās koka talismani kļūst aizvien populārāki – tie uzrunā cilvēkus ne vien tāpēc, ka ir videi draudzīgi, bet arī tāpēc, ka ikviens var viegli piemeklēt amuletu no sev tuvākās un labvēlīgākās sugas koka.

Kolekcionāru vidū par iekārotu un grūti atrodamu priekšmetu kļuvuši fumsup amuleti, kas parādījās Lielbritānijā, Austrālijā un Amerikā 19. gadsimta beigās un sevišķu popularitāti ieguva Pirmā pasaules kara laikā. Tas ir viens no dīvainākajiem priekšmetiem, kas saistīts ar šā kara vēsturi. 

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

 
Sapnis par neredzamo cilvēku

 

Magi, ezoteriķi un pēc tam arī zinātnieki gadsimtiem ilgi centušies atminēt noslēpumu, kā padarīt cilvēku neredzamu. Iespējams, kādam tas arī izdevās, pārlecot citā dimensijā vai izgatavojot īpašu eliksīru pēc kādas senas alķīmiķu receptes. Pagaidām gan plašāk zināmi tikai zinātnieku panākumi šajā jomā, kas, tiesa, ir pārsteidzoši daudzsološi.

 

Tūkstošiem gadus cilvēkus nodarbinājusi doma iegūt īpašu spēju palikt neredzamiem. Mūsdienās par to liecina gan pasakas, gan reliģiskie un zinātniskie teksti, tostarp senie indiešu raksti upanišadas. Tautas mutvārdu daiļradē neredzami parasti kļūst dažādi dēmoniski spēki vai atjautīgi varoņi, kuri ieguvuši no dievībām vai citām pārdabiskām būtnēm kādu priekšmetu, cepuri vai apmetni, kas ļauj paslēpties no apkārtējo skatieniem. Raganas, piemēram, te var atklāties ļaudīm, te palikt nemanāmas, darot ļaunprātības gaišās dienas laikā visu acu priekšā. Lai kļūtu neredzamas, tās norij kādas burvju dziras malku vai ieziež visu ķermeni ar ziedi. Palīglīdzekļi parasti ir izgatavoti pēc sarežģītām receptēm, kuru sastāvdaļas nemaz nav tik vienkārši iegūt. Savukārt pasaku varoņi iegūst maģiskus ieročus, to vidū, arī kamuflāžu kā balvu par labiem darbiem ceļā uz galveno mērķi. Spēju palikt neredzamam kā dāvanu un balvu iemanto arī izcili garīgo prakšu kopēji, kuri panākuši sava ķermeņa saplūšanu ar saules gaismu, izmantojot domu un ķermeņa spēku un harmoniju.

Vairāk lasiet jaunajā numurā!

Raksti mums..

Andrejostas iela 17,

Rīga, LV-1045

 

citadapasaule@dienaszurnali.lv

 

Tālrunis: +371 67273311;
Mobilais tālrunis: +371 26514838
Fax: +371 67292701

@2016 Dienas Žurnali

  • Facebook - Black Circle
  • Twitter - Black Circle